Patības gaisma

Patības veidošana notiek caur procesu, kas pazīstams kā individuācija, kurā tiek integrēti dažādi personības aspekti. Jungs uzskatīja, ka nesaskaņa starp neapzināto un apzināto prātu var izraisīt psiholoģiskas problēmas. Šo konfliktu apzināšanās un to iecelšana apziņā ir svarīga individuācijas procesa sastāvdaļa.

Jungs ierosināja, ka ir divi atšķirīgi personības centri:

• Ego – tas veido apziņas centru;
• Patība – otrs centrs, apjomīgāks, sevī ietver ne tikai apziņu, bet arī Ego un zemapziņu.

Jūs varat par to domāt, iztēlojoties apli ar punktu tieši centrā. Viss aplis veido Patību, kur mazais punkts vidū apzīmē Ego.

Jungam gala mērķis bija panākt, lai indivīds izjustu “Es” veselumā, kas lielā mērā līdzinās Abrahama Maslova (Abraham Maslow) pašaktualizācijas koncepcijai.

Jungs rakstīja, ka Patība atrodas individuālās personības centrā, lai gan patiesībā tieši Ego veido personību. Jungs aprakstīja, ka Patību rada process, kas pazīstams kā individuācija, un ka tā ir individuācijas procesa gala mērķis.

Individuācijas procesā tiek integrēti dažādi individuālās personības aspekti. Jungs uzskatīja, ka nesaskaņas starp zemapziņu un apzināto prātu attiecīgajai personai radīs psiholoģisku traumu, tāpēc konfliktu apzināšanās, lai tos pielāgotu apzinātajam prātam, bija svarīga individuācijas procesa sastāvdaļa.

Jungs uzskatīja, ka Patības arhetips ir cilvēka iedzimtā nosliece reaģēt uz noteiktiem pasaules aspektiem, ka viņa garīgās struktūras ir ģenētiski attīstījušās, lai būtu jutīgas pret noteiktiem pieredzes veidiem.

Tiek uzskatīts, ka Patība mītos un pasakās parādās kā augstākas personības, piemēram, pravieši, glābēji, varoņi u. tml. – pozitīvi arhetipi, ar kuriem mēs esam pazīstami gadsimtiem ilgi.

Tiek arī uzskatīts, ka šis arhetips sapnī parādās puscilvēka – pusdzīvnieka, piemēram, kentaura, veidolā.

Patība dažkārt simboliski tiek attēlots kā Iņ-Jaņ simbols, kas atspoguļo pretstatu vienotību. Šeit pretstati tiek parādīti kā savstarpēji papildinoši spēki vai principi, norādot uz augstāku vienotību.

Par Patību runā arī kā par dievišķā tēlu cilvēka psihē, un pats Jungs rakstīja, ka Kristus tiek identificēts ar šo tēlu.

Jungs saista Kristus iespējamo nolaišanos limbo vai ellē starp viņa nāvi un augšāmcelšanos kā kolektīvās bezapziņas integrācijas simbolu.

Tādējādi Jungs uzskatīja, ka Patības arhetips ir:

• Psihes daļa, kas organizē un vada visus citus mūsu psihes (vai psiholoģiskās būtnes) elementus.
• Psihes kopums. Tas nozīmē, ka viņa skatupunkts ietver objektivitāti, pieņemšanu, samierināšanos, “pretstatu” līdzsvaru un mūsu daudzās pretrunīgās jūtas un impulsus.
• Psihes centrs (salīdzināms ar atoma kodolu), ar kuru ir savienotas un kuram ir pakārtotas pārējās daļas.
• Transcendentālā, nemainīgā mūsu pašu daļa.
• “Dieva tēls” dvēselē (Jungs uzsvēra, ka Patība NAV pats Dievs, bet drīzāk tikai Dieva priekšstats, kā tas tiks attēlots psihē).

Mūsu mājā Patības istaba ir balta un caurspīdīga, kā tīra gaisma. Tā ir stūra istaba un divas tās sienas aizņem logi no grīdas līdz griestiem, jūs faktiski atrodaties dabā, redzat gan mežiņu, gan dīķi un ezera plašumu, skatiens aizklīst tālumā. Uz baltajām sienām – mākslinieka radīts gaišs, caurspīdīgs mežs. Gulta, izgaismota no apakšas, šķietami peld gaisā. Krēsls pie gultas ir caurspīdīgs, iespējams, jūs to uzreiz nepamanīsiet. Balts pufs pie loga ļaus ērti apsēsties meditācijai vai dabas apcerei.

Telpā viss ir veidots tā, lai palīdzētu jums virzīties uz sevis centru, nenovēršot uzmanību ar spilgtām detaļām. Dabas vērošana arī bremzē jūsu ierasto domu gājienu, nomierina.

Patības meklējumi ir bezgalīgi un tajā pašā laikā, virzoties pa individuācijas ceļu, kļūstot viengabalainākiem, mēs jūtamies realizējušies un harmoniski, mūsu dzīve ir piepildīta ar visa kā daudzveidību un tai ir jēga.

Atbrauciet meklēt svarīgo un būtisko sevī, savus balstus un nozīmes.