Būt smieklīgam – bailīgi vai nē?

Ko jūs iedomājaties, kad dzirdat vārdu “jokdaris”? Kāds atcerēsies viduslaiku galma ākstus, kāds to uztvers kā apsaukāšanos. Kopumā visi būs vienisprātis, ka tas ir nekaitīgs muļķītis, pastulbs cilvēks, lai gan vienlaikus diezgan smieklīgs. Taču kāpēc tomēr Jungs jokdari ir izdalījis kā atsevišķu arhetipu? Kāda ir jokdara loma masu apziņā? Kādu komunikatīvo funkciju jokdaris pilda sabiedrībā?

Aplūkosim jokdara figūru vēsturiskā skatījumā. Senajās sabiedrībās jokdaru nebija. Tāds fenomens kā jokdaris parādījās tikai viduslaikos. Kāda bija viņa nozīme?

No politiskā skatu punkta viņš bija karaļa galvenais padomdevējs, respektīvi, viņam bija neierobežota vara. Taču viņš nebija karaļa palīgs, jokdaris – tā bija valdnieka parodija, varas groteska sagrozīšana līdz nepazīšanai. No sociālā skatu punkta jokdaris ir izstumtais, ne cilvēks, bet ieplīsis spogulis, kurā kaut kādas savādas iegribas dēļ atspoguļojas visi sabiedrības netikumi. Visbeidzot, jokdaris pilda ārkārtīgi svarīgu kulturālu funkciju: mūziķis, aktieris, burvju mākslinieks…  Jokdaris prata darīt visu un neprata darīt neko. Jokdarim bija vara pat pār karali, un jokdari varēja izsmiet pēdējais plencis un ubags. Jokdaris ir lietu tumšā puse, tā aisberga daļa, kas slēpjas zem ūdens, ēna, no kuras atsakās ikviens.

Franču filozofs Anrī Bergsons izstrādāja savdabīgu smieklu koncepciju. Bergsons uzskata, ka smiekli ir viena no cilvēka kā “smieties spējīga dzīvnieka” raksturīgākajām iezīmēm. Pēc Bergsona domām, smiekli, kad tie izpaužas dabiski un patiesi, met izaicinājumu visam mehāniskajam un samākslotajam. Kad nopietns politiķis paklūp, lektors nošķaudās u. tml. Respektīvi, smiekli dzimst tad, kad rodas plaisa starp patieso un mākslīgi radīto, kopiju.

Tagad piemērosim Bergsona koncepciju jokdara fenomenam. Jokdara smiekli – tā ir plaisa starp patiesību un ļaunumu, elli un paradīzi, dzīvi un nāvi. Senajās sabiedrībās šādas plaisas nebija, tāpēc jokdaris nebija vajadzīgs. Senajam grieķim satīri, nimfas un driādas bija pilnīgi reālas būtnes, kuras var ieraudzīt un pataustīt. Senajiem romiešiem bija pat fekāliju dievs. Ar kristietības rašanos sakrālais tika skaidri nošķirts no ikdienišķā, kas noveda pie savdabīga ontoloģiskā haosa. “Mūžīgā cīņa starp Dievu un Velnu, un viņu cīņas lauks – cilvēku dvēseles.” Senajām sabiedrībām šāda veida cīņas neeksistēja vispār.

Jokošanās ir mēģinājums cilvēkiem norādīt uz sakrālo, groteski attēlojot mākslīgo un cilvēcīgo. Jokdara arhetips ir dvēseles agonija, nespējot atšķirt labu no ļauna, patiesību no meliem, spējot tikai smieties, pirmām kārtām par sevi.Jokdara smiekli ir tāda cilvēka smiekli, kurš ir ielūkojies ieplīsušajā “kvazispogulī” un ieraudzījis savu garīgo kroplību.

Šī arhetipa galvenās vērtības ir attīstīta humora izjūta, drosme izteikties, prasme piedot citiem viņu kļūdas, godīgums, atklātība, dzīvesprieks un aktīva dzīves pozīcija.

Šis arhetips ir atkarīgs no sabiedrības. Viņa enerģija ir vērsta uz āru. Jokdarim obligāti ir vajadzīgi skatītāji, tajā skaitā arī tie, pret kuriem tiks vērsti viņa joki un zobgalības. Tāpat viņam ir vajadzīgi tie, kuriem ir nepieciešami viņa aizplīvurotie padomi, tie, kuri vēlas ieraudzīt zem jokdara maskas apslēpto patiesību. Jokdaris, pats mainot daudzas maskas, absolūti necieš liekulību citos cilvēkos. Viņš spēj pamanīt un atmaskot jebkuru slēptu manipulāciju. Jokdaris nepiedod uzpūtību un izlikšanos, jo sev un dzīvei pieiet ar ironiju, uz dzīvi skatās vienkārši, bet ne vienkāršoti. Viņš parāda šķietamās virspusības patieso dziļumu.

Jokdara dzīves mērķis ir kalpošana Karalim. Taču ne kuram katram karalim, bet gan gudram, taisnīgam, tādam, kurš rūpējas par saviem padotajiem un spēj pieņemt izsvērtus, apdomātus lēmumus un uzņemties atbildību par šo lēmumu sekām. Tādam valdniekam Jokdaris palīdz saskatīt savu pavalstnieku viltības, tos, kuri nēsā maskas, vēlas varas nomaiņu, gūt labumu un aizbildniecību viltus palīdzības aizsegā. Jokdaris un Karalis ir partneri un sabiedrotie. Bieži šādās aliansēs Jokdaris izglābj Karali un visu karaļvalsti, pats tādēļ atrodoties par mata tiesu no nāves šī paša Valdnieka lēmuma dēļ. Ko lai dara, Jokdaris viegli var aizrauties un iemest dzēlīgu jociņu paša Karaļa sejā. Taču tas nav pieļaujams. Nedrīkst pazemot monarhu viņa padoto acīs.

Ja jums ir laba piekļuve Jokdara enerģijai un jūs protat to vadīt, tad jums piemīt spontanitāte, dzīvesprieks un rotaļīgums, jūs viegli pārslēdzaties. Cienāt labus jokus un mīlat smieties. Ironizējat un smejaties pirmām kārtām par sevi. Neapvainojaties, kad joko par jums. Esat kongruents un atklāts savu jūtu izpausmēs – jums viss ir rakstīts sejā. Atzīstat savas kļūdas, lūdzat piedošanu, ironizējat par savu izgāšanos.

“Uzpūsts” Jokdaris ir tas, kurš pēc vārda kabatā nemeklēs. Šāds cilvēks ir zaudējis humora mēra sajūtu, ar savu dzēlīgumu un cinismu nesaudzē nevienu, “slānot” citus ar smagiem vārdiem.  Jokdarim arī pastāv risks kļūt par apsmiekla objektu, kuru neviens neuztver nopietni, pazaudēt savu seju un individualitāti, pastāvīgi pakļaujoties situācijai. Gan viens, gan otrs variants var novest pie sabrukuma un vientulības.

“Nepietiekama” Jokdara enerģija var izpausties kā galēja uzpūtība un nopietnība, neatklājot bailes būt atklātam un ievainojamam, kā dēļ cilvēks visu laiku slēpj savu “seju” – savas patiesās jūtas un nodomus, savu attieksmi un jo īpaši savas kļūdas un neveiksmes.  

Mācības, kas Jokdarim jāapgūst, ir tikt pāri apkārtējo cilvēku izsmieklam un nenopietnai attieksmei. Izdzīvot aizvainojuma un noraidījuma pieredzi. Attīstīt humora mēra sajūtu un caur kognitīvu un garīgu sevis attīstību pilnveidot savu humoru. Just smalko robežu, izprotot cilvēku atšķirīgumu un katra individuālo jūtīguma līmeni. Mācīties attiecībās vieglumu, maigumu un taktu.

Jokdara arhetips mums atklāj, kā var atlaist kontroli, izrādot ticību tam, ka ir iespējams palikt pašam jebkurā situācijā un vienlaikus būt apkārtējo cilvēku adekvāti novērtētam un mīlētam.  Jokdara arhetips mūs māca tikt galā ar mūsdienu pasaules absurdumu un anonīmo, amorfo ikdienas birokrātisko rutīnu, daļēji tāpēc, ka viņš pret visu izturas ļoti viegli, bet daļēji tāpēc, ka visvairāk par visu viņam patīk pārkāpt noteikumus. Šis arhetips mūs māca vieglu attieksmi pret dzīvi, prasmi dzīvot šodien un baudīt saziņu ar citiem, lieki sevi neapgrūtinot ar domāt par to, ko citi par mums varētu padomāt.   

Jokdara arhetips ir resurss tiecībai uz nākotni, kurā nezināmais nerada diskomfortu. Šī arhetipa iespaidā cilvēkam atklājas ievērojams radošais potenciāls, tiekšanās pēc pārmaiņām, pāreja jaunā dzīves pašrealizācijas līmenī. Notiek dzīvesveida maiņa, autentisku vēlmju realizācija, izpaužas dinamisks, tīrs, brīvs potenciāls ar alkām nemitīgi atjaunoties. Galvenā mācība, ko mums sniedz Jokdara arhetips, – visa jaunā uztveršana bez aizspriedumiem un dzīves iepazīšana, apzinoties slēptās cēloņu un seku likumsakarības. Kad jūsu dzīvē parādās zinātkāre, interese par eksperimentiem, spontanitāte un rotaļīgums, kad jūs vēlaties līksmoties un jokot (nejaukt ar sarkasmu), kad jūs tiecaties pēc pārmaiņām un jūsos ir pārsteidzoša atvērtība visam jaunajam, saprotiet, ka tas ir Jokdara arhetips, kas jūsos izpaužas. Pasaule ir tik ļoti daudzveidīga un skaista, vienkārši iemācieties ieraudzīt tās skaistumu. Atklājiet spēku, kas jūsos snauž!

Mūsu mājā Jokdaris dzīvo mansardā (augstāk par visiem), kur no vienas puses ir viss nepieciešamais – gultasvieta gulēšanai, krēsls un pakaramie, tualetes pods, izlietne un pat vanna, bet no otras puses visa telpa ir ļoti dīvaina, krāsaina un smieklīga: izlietne stāv uz mucas, vanna ir zaļa, bet tualetes pods – sarkans, gultas vietā ir trīs matrači, kas apklāti ar dažādu krāsu pārklājiem, galdiņa vietā ir koferis uz kājiņām, bet krēsla vietā – mīksts zaķis. Turklāt slīpie griesti neļaus jums celt degunu pārāk augstu. Ja vēlaties ielīst stūrītī, tad jābūt ļoti apzinīgam un vērīgam – to var izdarīt tikai četrrāpus. Jūs gulēsiet zem cirka svītrainā kupola, kas izrotāts ar krāsainām gaismiņām.