Šķirojiet lietas!

Lietas – lielas un mazas – mums apkārt ir visur. Iedomājieties, cik ļoti daudz vairāk to ir mums, nekā bija mūsu vecmāmiņām un vectētiņiem?

Ar lietu palīdzību mēs cenšamies risināt dažādus uzdevumus: iepriecināt sevi, parūpēties par drošību, radot “rezerves”, parūpēties par sevi, nodarbināt sevi, lai nav jāgarlaikojas, uzsvērt savu statusu. Tas vēl nav pilns saraksts.

Es neaicinu jūs pārtraukt to darīt. Es aicinu jūs, skatoties uz lietām, labāk saprast sevi, savas vajadzības, patiesās vajadzības.

Šķirojot lietas, es jūs aicinu varbūt par kaut ko paskumt, paskumt par aizgājušo un to atlaist, atbrīvojot vietu jaunajam.

Aicinu jūs ar sajūtām pieskarties aizmirstām atmiņām. Varbūt kādam pateikties kaut tikai domās, tajā skaitā arī sev pašam. Iespējams, par kaut ko gribēsies paraudāt, paskumt – kaut kas joprojām kā nasta nospiež jūsu dvēseli.

Vai jums ir gadījies “uzkārties”, šķirojot papīrus, fotogrāfijas, grāmatas? Lūk, tieši to es jums piedāvāju – izdalīt šim procesam tādu lēnu laiku. Tieši tagad – atveriet darba galda, skapīša, virtuves vai apģērbu skapja atvilktni. Izņemiet no turienes lietas, kaut vienu vai divas. Aplūkojiet tās. Vai tās jums patiesi ir vajadzīgas? Kam? Kad tās pēdējo reizi izmantojāt? Ko jums šī lieta atgādina? Kādos apstākļos tā jūsu mājā vai birojā nokļuva? Pirkta? Dāvināta? Kam kalpo?

Iespējams, kaut ko jūs gribēsiet izmest, kaut ko atdot, kaut ko pārlikt citā vietā. Iespējams, saliksiet visu atpakaļ. Tas nav svarīgi.

Svarīgi ir tie pārdzīvojumi un atziņas, kas pie jums atnāks procesa laikā un pēc tā. Stāvoklis, kāds rodas pēc tam. Visbiežāk tas ir apbrīnojams atbrīvotības un atvieglojuma stāvoklis. It kā kaut kas pa īstam būtu pabeigts un noslēgts. Tagad ir vieta jaunajam, kaut kam citam.

Kāda sieviete bija šķīrusies jau 8 gadus. Jauna partnera viņai nebija. Viņi kopā ar dēlu dzīvoja vienistabas dzīvoklī, un bez objektīviem iemesliem viņa nekādi nevarēja pārvākties uz citu dzīvesvietu, to palielināt, it kā viņu kaut kas turētu. Viņa, protams, strādāja ar kouču, kārtu pa kārtai ņēma nost dažādus ierobežojumus, taču pietrūka kāda nozīmīga soļa, bija grūti ķerties pie lietas.

Atklājās, ka viņai mājās ir pieliekamais, kurā atrodas daudz mantu no iepriekšējās dzīves, arī viņas kāzu tērps. Viņa to paņēma un aiznesta uz atkritumu konteineru, to skaisti izkarinot uz nožogojuma restēm. Viņa teica, ka, to darot, izjutusi ļoti savādas sajūtas, pat tādas kā šausmas no šīs pilnā augumā izkarinātās kleitas un plīvura. It kā pie tiem atkritumiem tur iekšā, kleitā, bija kāda iepriekšējā viņa.

Vēl divas kastes ar lietām tika atdodas labdarībai.

Viņa stāstīja, ka pēc tam uzradusies neparasta viegluma sajūta.

Šī stāsta beigas jūs jau nojaušat – dzīvokli viņa nomainīja. Jaunu mīlestību vēl nav satikusi, taču es domāju – tā nav aiz kalniem.