Ja skriesi ātri, vai tevis paša dzīve tevi panāks?
«Es pastāvīgi skrienu»
Šis ir kādas sievietes, starptautiska finanšu holdinga pārdošanas un mārketinga nodaļas vadītājas, stāsts. Annai ir 34 gadi, viņa smagi un veiksmīgi strādā, viņas komanda gadā īsteno vairākus projektus un lielus darījumus. Viņa pārliecinoši veido karjeru, viņu novērtē kolēģi un vadītāji.
Problēma, kas viņu atveda uz “Darbu ar Ēnu”, bija kavēšana un pastāvīga steiga. Ja paskatās uz problēmu virspusēji, tā nešķiet tik briesmīga: Anna patiesībā kavējas reti, un, ja tā notiek, tad maksimums 5 – 7 minūtes, bet skrien gan viņa vienmēr. Viņa neatceras nevienu reizi, kad būtu izgājusi savlaicīgi un nesteidzoties aizbraukusi uz tikšanās vietu. Pieradusi tikt galā ar grūtībām, viņa nelokāmi pārvarēja arī šo savu īpašību: viņa varēja skriet, un nav svarīgi, ka kājās augstpapēžu kurpes, arī augšup pa kāpnēm, nospļaujoties, ka ir sasvīdusi un ka soma ar datoru ir smaga… Tomēr ir apstākļi, no kuriem nav iespējams novērsties un tos pārvarēt ar piepūli – tā ir viņas veselība. Šī gada laikā viņa divas reizes smagi slimoja, tostarp ar pneimoniju, zaudēja svaru un sāka pamanīt, ka intensīvas spriedzes stāvoklis kļūst par normu.
Lūk, īss pašas Annas stāsts: “Es pastāvīgi skrienu, fiziski. Tāpēc, ka es vienmēr kavēju. Es vai nu patiešām kavēju, vai ierodos pēdējā brīdī. Esmu centusies ar šo lietu tikt galā visādos veidos. Pat ja es sākšu gatavoties savlaicīgi, es novilkšu līdz brīdim, kad man jau ir jādodas prom, bet es vēl tikai ģērbjos. Tā ir dienišķā elle, kad es nolādu sevi par to, ka atkal izgāju par vēlu, jūtos vainīga par to, ka uz mani būs jāgaida, man ir kauns, dusmojos uz visu un visiem apkārt, kuri brauc pārāk lēni un neļauj man izlīst pie “dzeltenās gaismas” vai neļauj man ielēkt vilcienā brīdī, kad: “…urvis aizveras.” Spēki ir uz izsīkšanas robežas, man nelabi metas no šīs stratēģijas, tomēr es tajā attopos atkal un atkal.”
Konsultanti jautā: “Ko tu vēlētos, lai tas notiek? Pie kāda situācijas risinājuma tev ir svarīgi nonākt?
Anna: “Pārstāt skriet, iet mierīgi, pamanīt dzīvi sev apkārt un nesteigties tai garām ar mēli uz pleca, saglabāt savu enerģiju citām man svarīgām lietām…”.
Kāds tam ir cēlonis?
Konsultanti uzdeva virkni jautājumu, lai noskaidrotu jautājuma būtību: “No kā tu bēdz?”, “Kā tu jūties šajā situācijā?”, “Ko tu saki sev?”, “Kam tas viss līdzinās?” Domāšana skaļi atdzīvina Annas atmiņā attēlus, kā bērnībā viņu pastāvīgi steidzināja pieaugušie. “Es visu darīju lēnām. Lēnām ēdu, lēnām gatavojos uz bērnudārzu, tad aizkavēju mammu, dodoties uz skolu. Ausīs nepārtraukti skanēja: “Ātrāk! Ātrāk! Tu nepaspēsi! Tu nepareizi plāno laiku! Ir palicis pārāk maz laika! Nāc ātrāk!”
Savukārt Annas tēvs bija viens no tiem, kas nekur nesteidzās, lielā mērā tāpēc, ka nebija iekļauts mājas darbu režīmā, viņš varēja ievērot pats savu dzīves ritmu un savu grafiku. Viņš ciniski komentēja mātes nespēju tikt galā ar meitu un tīksminājās, ka viņš kā vecāks ir daudz veiksmīgāks.
Tālāk sekoja konsultantu darbs, lai maksimāli atjaunotu destruktīvo scenāriju. Tas ir svarīgi, lai pēc tam varētu pāriet pie tā pārveidošanas.
Sākumā bija nepieciešams katra varoņa vēstījumu ietvert vienā vai divās frāzēs. Viņu saturs atspoguļoja ne tik daudz vārdus, kas kādreiz tika teikti mazajai Annai, bet gan emocijas, kas aiz šiem vārdiem slēpjas.
Annai izdevās atgriezties sāpīgajā bērnības situācijā, kas tik bieži atkārtojās un kad “ierakstījās” šis scenārijs. Nu jau pieaugusi sieviete piekļuva savām bērnībā piedzīvotajām sajūtām. Viņu pārsteidza tas, ka galvenā sajūta bija bailes. Stāstot par savu kavēšanos, Anna ne reizi nepieminēja bailes. Kauns, vainas apziņa, spriedze, jā, bet bailes pilnībā izdzēsās no viņas apziņas. Tika izstumtas. Kļuva par Ēnu. Taču darba gaitā viņa saprata, ka bērns pirmām kārtām baidās gan no tā, cik ļauni strīdas vecāki, gan tāpēc, ka viņi nedomā par pašu bērnu. Bailes, kura tika izspiestas no šīs ainas, nospēlēja zīmoga vaska lomu, kas “aizzīmogoja” šo nosacīto aploksni.
Tāda ir procesa vadītāju būtība un meistarība: palīdzēt klientam nokļūt cēloņu līmenī un pārveidot to. Par šo mākslu un burvestību izstāstīt ir ļoti grūti, gandrīz neiespējami. Tas ir tāpat kā pārstāstīt izrādi – saturs ir, taču nevar nodot visu patiesā pārdzīvojuma skaistumu.
Svarīgi ir ne tikai pamanīt un apzināties tās izrādes būtību, kas tiek izspēlēta iekšēji, bet arī atrast veidu, kā “pārrakstīt” tās saturu, lai dzīvē integrētu jaunu stāvokli un citādu pasaules ainu.
“Darba ar Ēnu” laikā piedzīvojusi bailes, ka viņas bērna pasaule sabrūk (vecāki drīz izšķīrās), un apzinājusies savu lēmumu uzņemties atbildību par tās glābšanu, Anna saprata, no kurienes nāk daudzas citas viņas īpašības – vēlme visu kontrolēt, visu izlemt pārējo vietā un vilkt visu uz saviem pleciem. Personīgajās attiecībās viņai bija grūti runāt par sevi, par savām vēlmēm un interesēm. “Darba ar Ēnu” laikā ieraugot mazo meiteni, kurai vecāki nepievērš uzmanību, viņa saprata, cik neapmierinātas ir bijušas viņas vajadzības bērnībā. Viņa saprata, cik neiespējami bija “noturēt” kopā savus vecākus un cik veltīgi tagad ir viņas mēģinājumi spītīgi noturēt dažādus procesus. Viņas sākotnējā vēlme mierīgi pamanīt dzīvi sev apkārt tagad bija ieguvusi konkrētas aprises. Iesākumam bija nepieciešams izkļūt no ainas, kurā viņas vecāki strīdas, bet viņa, vēl bērns, nespēj pakustēties no šausmām.
Darbs ar Ēnu
Viņas dzīves Ēnā bija bailes, bet redzami tās izpaudās kā lēmums uzņemties visu uz sevi un izlikties, ka ar viņu viss ir kārtībā. Kavēšanās bija “programmas kļūme”, viņas iekšējā kontroliera fiasko, kuru mērķis bija pievērst Ēnai uzmanību.
Brīdī, kad Anna ieraudzīja savu iekšējo realitāti no tās dalībnieku skatu punkta, viņu lomas un ietekmi, visa scenārija patiesā būtība no zemapziņas pacēlās apziņā. Baiļu, kavēšanas un spriedzes modelis bija zaudējis varu pār viņu. Pieaugušajai Annai bija svarīgi apzināties, ka tagad viņai ir izvēle, kuras bērnībā viņai nebija: rīkoties savādāk, neatkarīgi no tā, kā pret viņu izturas vecāki. Ja bērnībā viņa centās izpatikt vienlaikus gan tētim, gan mammai, vispirms piebremzējot kā tētis, bet pēc tam iespringstot un steidzoties kā mamma, tad tagad viņai bija jāatrod savs rīcības veids un ne tikai pirms sapulcēm un sanāksmēm, bet kopumā attiecībā pret laiku un savu aizņemtību dzīvē.
Annai vajadzēja vēl dažas individuālas tikšanās ar personīgās izaugsmes treneri, lai noformulētu savu stratēģiju. Sākumā viņa izpildīja uzdevumu ielikt savā grafikā brīžus pārtraukumiem un pauzēm, atstājot laiku, lai varētu “atvilkt elpu”. Tad viņas kalendārā parādījās notikumi, kas atbilda uzdevumam “pamanīt dzīvi apkārt”: pastaigas bez mērķa, izstāžu un kino apmeklējumi vienatnē, vienatnē ar sevi. Darbā viņa sāka pamanīt tos brīžus, kad viņas komanda pieliek pārāk daudz pūļu bez redzama rezultāta. Viņi spēja sakoncentrēties uz diviem galvenajiem projektiem, kas kļuva par izrāvienu uzņēmuma dzīvē.
Un jā, viņa vairs neskrien augšā pa kāpnēm, kavējot tikšanos. Anna pārskatīja arī pašu sarunu vešanas formātu. Pārsteidzošā kārtā izrādījās, ka veiksmīgai darbu paveikšanai viņai absolūti nebija vajadzīgas tik daudz tikšanās. Tā viņa pamazām pārvērtās par cilvēku, kurš paspēj pirms tikšanās arī iedzert kafiju. Šī stratēģija viņai ir ļāvusi noslēgt vairākus lielus līgumus, jo viņa pirms svarīgām sarunām varēja mierīgi noskaņoties.
Telpa darbam ar Ēnu ļauj realizēt destruktīvā modeļa atbloķēšanu un tā aizstāšanu ar citu, vēlamo rezultātu. Tas, savukārt, nozīmē, ka rezultātā tiek atbrīvota dzīvei svarīga enerģija, kas iepriekš tika tērēta Ēnas ierobežošanai.
Ko mēs piedāvājam
