Kamēr mēs neapzināmies savu ēnu, viss, kas ar mums notiek, izskatās kā liktenis…

Mans mīļākais Karla Gustava Junga teiciens par cilvēka personības ēnu ir tāds: “Kamēr problēma ir zemapziņā, tā izskatās kā liktenis”.

Iesākumā palūkosim: kā Ēna rodas un kā tā ietekmē mūsu dzīvi? Mēs visi piedzimstam kā pārsteidzošas un unikālas būtnes, ar savām īpatnībām un talantiem. Kad bērns sāk iepazīt pasauli, ieslēdzas represīvais aparāts, ko sauc par “audzināšanu”. Neskatoties uz to, ka pasaule ir daudzkrāsaina, šī sistēma iedzen cilvēku binārā ietvarā: “labi – slikti”, “pareizi – nepareizi”, “drīkst  – nedrīkst”. Kopš agras bērnības lielākā daļa no mums ir audzināti un dzīvo svešu priekšstatu Prokrusta gultā.

Mēs uzskatām, ka sevi pazīstam, taču ar nožēlu jāatzīst, ka līdz četrdesmit gadu vecumam daudzi no mums, aizmirstot par sevi, realizē svešas programmas un vēlēšanās.

Kad es cilvēkiem uzdodu vienkāršu jautājumu: “Kas tu esi?”, lielākā daļa atbild: “Esmu vīrietis / sieviete”, “vīrs / sieva”, “priekšnieks”, “pilsonis” utt. Tādējādi mēs paši sevi definējam caur sabiedrības mums “dāvāto” lomu un masku sistēmu, neatbildot uz pašu svarīgāko jautājumu: “Kas es esmu? Kas MAN patiesībā ir svarīgi?”

Bieži mums šajā ceļā, ko paši neesam izvēlējušies, pat izdodas gūt panākumus. Taču, kad šķiet, viss jau ir, “pēkšņi” uzrodas nemiers, tukšuma sajūta, nomāktība… Pazūd prieks, jēga, enerģija… Raugoties nākotnē, mēs ar bažām sev jautājam: “Un ko tālāk?”

Tādēļ, lai tiktu skaidrībā ar sevi, atgrieztu dzīvesprieku, ir jāiepazīstas ar savu Ēnu. Tieši Ēnā rodami mūsu pašu atraidītie talanti, enerģija, spilgtums, neatkārtojamība. Mūsu sapņi un mūsu dzīves uzdevums.

Kā tas notika? Parasti ar aizliegumiem, kritiku, pazemošanu, sodīšanu, noraidīšanu u. c., kas piedzīvotas no nozīmīgu pieaugušo puses, un ne tikai…

Bailes liek mums savus sapņus nolikt malā un sev teikt: “Šobrīd es nevaru to atļauties”, “Vispirms jāiegūst normāla profesija” utt. Bailes arī liek mums atteikties no mūsu talantiem, enerģijas avotiem, jēgas un daudz kā cita. Katram no mums ir vesela “mugursoma” ar kaut kad piemirstām un laika gaitā noputējušām dāvanām. Varētu likties, ka šī soma ir pilna akmeņiem, bet patiesībā tā ir pilna ar zeltu. Prasme bailes pārvērst brīnumainos palīgos, vājumu spēkā, akmeņus zeltā – tāda ir darba ar Ēnu būtība.

Patstāvīgi apzināties Ēnu, atsaukt atmiņā notikumus, kas veicinājuši tās veidošanos, ir ārkārtīgi grūti, gandrīz neiespējami. Mūsu ego, sargs, kurš ir atbildīgs par mūsu drošību, aktīvi pretojas šim sāpīgajam procesam un dara visu iespējamo, lai izvairītos no apzināšanās. Pietuvoties robežai, radikāli izmainīt savu dzīvi, iziet no ierastās dzīves rāmjiem ir ļoti bailīgi. Vieglāk ir visus dvēseles aicinājumus uztvert kā tukšas muļķības. Vieglāk ir ciest nekā mainīties. Mūsu bailīgais prāts vienmēr atradīs, kādā veidā attaisnot bezdarbību: pateiks, ka tas ir muļķīgi, bīstami, laikietilpīgi… Veiksmīgiem cilvēkiem vēl pievienojas iekšējās un ārējās balsis, piemēram, “ko tev vēl vajag”, “paskaties uz citiem – pats no pārticības vairs nezini, ko iesākt”, “vajag paciest ģimenes dēļ, jo pateicoties tam, ka tu esi tāds, viņiem viss ir”, “tu jau tāpat esi veiksminieks – paskaties uz citiem” un tā tālāk…

Taču kādu dienu šie nosacījumi kļūst neizturami, bet dvēseles aicinājums – skaļāks, nekā nosacījumu balss. Abu šo momentu kombinācija mūs padara līdzīgus Alisei, kura sekoja baltajam trusim.

Lai cik grūts arī būtu šis jaunais ceļš, tikai tas mūs aizvedīs pie tā, ka mēs pārņemsim kontroli pār savu dzīvi un piepildīsim savus dzīves sapņus. Būt dzīviem. Būt, nevis izlikties.