“Intelekta mērs ir spēja mainīties” – Alberts Einšteins

Šajā rakstā es jums nesniegšu atbildes, bet aicināšu padomāt, un, ja jūs vēlēsieties, padalīties ar savu pārdomu rezultātiem par tēmu “Cilvēka spēja mainīties”. Man ir savas atbilžu versijas, taču ne visas mani pašu viennozīmīgi apmierina. Jautājumus radīja arī mūsu diskusija ar draugiem nedēļas nogalē.

Kopumā šī ir viena no mūsu mīļākajām sarunu tēmām ar vīru. Jau daudzus gadus. Pa šiem 20 gadiem, kopš mēs kopā strādājam, mūsu uzskati par šo tēmu ir mainījušies. Uzminiet, vai mēs esam kļuvuši lieli optimisti vai pesimisti attiecībā uz cilvēku spēju mainīties?

Ko nozīmē – mainīties? Ne fiziski, vai arī ne tikai fiziski. Kā mēs saprotam, ka paši esam mainījušies? Ka kāds cits ir mainījies? Vai ir kādas “parastas”, vēlams redzamas, pazīmes, un kādas tās ir? Kas pārmaiņas baro, un no kurienes cilvēki tām ņem spēku?

Vai pārmaiņām cilvēkā ir robežas un kādas tās ir? Tas, kurš piedzimis, lai rāpotu, lidot nevar? Ko ir iespējams izmainīt psihē, uzvedībā, un ko ne? Kā šīs robežas veidojas?

Vai cilvēki mainās dzīves laikā, un kas to ietekmē? Kāpēc ir grūtības, kāpēc cilvēkam ir grūti mainīt jebko?

Ko nozīmē – spēja? Spēja mainīties – tā ir dota kopš dzimšanas vai iegūta? No kā tā ir atkarīga? No kā šī spēja sastāv, un kā šī spēja ir saistīta ar citām spējām, varbūt pat savstarpēji atkarīga?  Kas ir šīs spējas “bāze”, pamats, “no kurienes” tā aug? Vai to var attīstīt un kā? “Spirāldinamikā” tiek aprakstīts aizvērtais, atvērtais un aizturētais cilvēka potenciāls, taču nav īsti skaidrs – kāpēc tam vai citam cilvēkam ir konkrēts potenciāls, kādas ir tā ietekmēšanas robežas? Kā novērtēt cilvēka spēju mainīties, viņa potenciāla aizvērtību – atvērtību?

Vai proaktivitāte pastāv, vai arī tās ir tikai mūsu ilūzijas? (Piedod, Stīven Kovej). Mūsdienu neirozinātne šaubās. Ja mēs savā būtībā esam reaktīvi, tad kas var būt proaktīvs? Spēja mainīties ir vienāda ar spēju ātri mainīt reakcijas? Ja tā, tad kā ātrāk iziet sērošanas ciklu un veidot jaunus dzīves veidus, ieradumus, attiecības, uzvedību? Vai to var paātrināt, saglabājot pārdzīvojumu dziļumu, lai nepaliktu “neaizvēti geštalti”?

Varbūt proaktivitāte ir saistīta ar vīziju un mērķiem? Kā to esamība ietekmē spēju mainīties? Vai, gluži pretēji, mērķi ir tiem, kuri ir spējīgi mainīties?

Vai arī proaktivitāte ir spēja ātri saskatīt faktus, pieņemt tos un veidot savu jauno reakciju uz izmaiņām apstākļos? Neuzkāpt uz tā paša grābekļa otru reizi?

Tās vēl nav viss! Interesanta tēma, vai ne?

Noslēgumā vēl viens citāts “par tēmu”:

“Vakar es biju gudrs un gribēju mainīt pasauli. Šodien esmu vieds un vienkārši vēlos mainīt pats sevi,” ir rakstījis persiešu dzejnieks Rumi.

Rumi, acīmredzot, ticēja, ka viņš VAR mainīt sevi! Vai tomēr nē? Vienkārši gribēja???