Iekšējais bērns

Iekšējais bērns iemieso dzīvības spēkus, kas atrodas ārpus mūsu apzinātā prāta noteiktajām robežām; iemieso ceļus un iespējas, par kurām mūsu vienpusīgajai apziņai nav ne jausmas… Tas pauž katras būtnes spēcīgāko un neatvairāmāko vēlmi, proti, tieksmi pēc pašrealizācijas.

Draudzība ar iekšējiem bērniem – meitenēm un zēniem – ir pieeja spontanitātei un tiešumam, atvērtībai un ievainojamībai, katra dzīves mirkļa pilnīgai izdzīvošanai un procesa baudīšanai, rotaļām un radošumam, sapņiem un ticībai sev!

Piedāvājam jūsu uzmanībai fragmentu no grāmatas: 

Jungs un “iekšējais bērns” – Terapeitiskas metaforas bērniem un iekšējam bērnam (Therapeutic Metaphors for Children and the Child Within (J. Mills, R. Crowley))

“Savā autobiogrāfiskajā grāmatā “Atmiņas, sapņi un pārdomas” (“Memories, Dreams and Reflections”) (1961) Jungs stāsta par savu apbrīnojamo iepazīšanos ar bērnu sevī un par to, kādu neizdzēšamu nospiedumu šī iepazīšanās atstājusi uz visu viņa dzīvi. Nodaļā “Satikšanās ar bezapziņu” viņš stāsta, kā pēc virknes neparastu sapņu viņu pārņēma iekšējs nemiers un “pastāvīgas depresijas” stāvoklis. Emocionālā trauksme bija tik spēcīga, ka viņam sāka rasties aizdomas, ka viņam ir “garīgi traucējumi”. Mēģinot tikt skaidrībā par notikušā iemesliem, viņš sāka šķirot bērnības atmiņas. Taču tas viņam neko nedeva, un viņš nolēma ļaut situācijai attīstīties pašplūsmā. Tieši tad atnāca dzīvas un aizkustinošas atmiņas, kas apgrieza kājām gaisā visu viņa dzīvi.

“Es atcerējos laiku, kad man bija desmit vai vienpadsmit gadu. Šajā periodā man šausmīgi patika būvēt no klučiem. Es gluži kā tagad ieraudzīju paša celtās mājas un pilis, kuru vārti un velves bija no pudelēm. Nedaudz vēlāk savu ēku būvniecībai es sāku izmantot akmeņus, tos sastiprinot ar mitru zemi. Man par lielu izbrīnu šīs atmiņas manā dvēselē izraisīja dziļas, trīsošas sajūtas. “Aha,” es teicu pats sev, “tas viss joprojām manī ir dzīvs. Bērns manī nav miris, viņš ir pilns ar radošo enerģiju, kuras man trūkst. Bet kā es varu atrast ceļu pie viņa?” Man, pieaugušam cilvēkam, šķita neiespējami atgriezties pie sava vienpadsmitgadīgā Es. Taču cita ceļa nebija, un man bija jāatrod ceļš atpakaļ bērnībā ar tās bērnišķīgajām rotaļām. Tas bija pagrieziena punkts manā dzīvē. Taču mani grauza bezgalīgas šaubas, pirms es samierinājos pats ar savu lēmumu. Bija līdz sāpēm pazemojoši atzīt, ka cita ceļa, kā vien bērnu rotaļas, nav.”

Jungs patiešām “pakļāvās” un sāka vākt akmeņus un citus celtniecības materiālus savam projektam: veselas rotaļu apmetnes būvniecībai, ieskaitot pili un baznīcu. Katru dienu pēc pusdienām viņš apņēmīgi ķērās pie celtniecības darbiem, turklāt vēl atstrādāja savu “maiņu” arī vakaros. Lai gan viņš joprojām šaubījās par savas lietas mērķa saprātīgumu, viņš turpināja uzticēties savam impulsam, neskaidri nojaušot, ka tajā ir kāda apslēpta zīme.

“Būvniecības gaitā manās domās notika zināma apskaidrība, un es sāku uztvert tos neskaidros pieņēmumus, kurus iepriekš biju tikai miglaini nojautis. Protams, es vairākkārt uzdevu sev jautājumus par savu darbu: “Kāpēc tev tas ir vajadzīgs? Tu cel savu pilsētiņu tā, it kā veiktu kādu rituālu!” Atbildes man nebija, bet bija iekšējā pārliecība, ka esmu ceļā uz savas personīgās leģendas atklāšanu, bet būvniecības spēle ir tikai ceļojuma sākums.”

Sastapšanās ar “iekšējo bērnu” atbrīvoja Jungam milzīgo radošo enerģiju, kas ļāva viņam radīt arhetipu un kolektīvās bezapziņas teoriju.

Saskaņā ar Junga teoriju, Bērna arhetips simbolizē apzinātas personības nākotnes iespējas, ienesot tajā līdzsvaru, integritāti un vitalitāti. “Iekšējais bērns” sintezē pretrunīgas rakstura īpašības un atbrīvo jaunas spējas.

“Bērna dominante ir ne tikai kaut kas no tālas pagātnes, bet arī tas, kas pastāv tagad, respektīvi, tas nav rudimentārs mantojums, bet gan sistēma, kas funkcionē tagadnē. …”Bērns” paver ceļu personības nākotnes pārtapšanai. Individualizācijas procesā, personībai veidojoties, viņš jau paredz, kas radīsies no apzināto un neapzināto elementu sintēzes. Tāpēc viņš (bērna arhetips) ir vienojošs simbols, kas saved kopā pretstatus.”

Citā nodaļā Jungs vēl skaidrāk definē bērna arhetipu:

“Viņš iemieso dzīvības spēkus ārpus mūsu apzinātā prāta noteiktajām robežām; iemieso ceļus un iespējas, par kurām mūsu vienpusīgajai apziņai nav ne jausmas… Viņš pauž katras būtnes spēcīgāko un neatvairāmāko vēlmi, proti, tieksmi pēc pašrealizācijas.”

Jungam bērna arhetips nozīmēja vairāk nekā tikai jēdzienu vai teoriju. Tas bija dzīvības avots, pie kura viņš ne reizi vien vērsās grūtos privātās dzīves un profesionālās karjeras brīžos.”

Laika gaitā psihologi sāka runāt, ka bez brīnišķīgā Iekšējā bērna mums ir arī tā sauktais “ievainotais bērns” (psiholoģijā dažādu psihes sastāvdaļu aprakstīšanai lieto terminu “subpersonība”) – tā personības daļa, kas galvenokārt balstās uz psiholoģisko aizsardzību un aizsardzības reakcijām, kuras mūsu psihe radījusi bērnībā.

Tā, piemēram, ja bērnībā vecāki bērnā kaut ko izsmēja vai visu laiku pamanīja nepilnības un kļūdas, tad vēlāk cilvēks diez vai būs pārliecināts par savām spējām.

Kad cilvēks aug, viņa bērnišķīgā daļa nekur nepazūd.

Viņš cilvēkā vienmēr ir klātesošs un dažreiz neatlaidīgi sāk sevi pieteikt visnepiemērotākajos brīžos. Ārsta vai priekšnieka kabinetā. Lietišķās sanāksmēs vai attiecībās ar laulāto.

Iespējams, katrs cilvēks savā dzīvē ir pieredzējis tādus brīžus, kad pēkšņi emocionālā reakcija uz notiekošo ir pārāk spēcīga un neizskaidrojama, raugoties no veselā saprāta viedokļa. Pilnīgi iespējams, ka tādā brīdī cilvēka dvēselē tika aizskarta stīga, uz ko atsaucās viņa iekšējais Ievainotais bērns.

Tāpēc Ievainotais bērns – tas ir traumēts bērns, kurš ir iemācījies kaut kā izdzīvot šajā pasaulē. Viņš baidās no visa, neuzticas praktiski nevienam un netic sev.

Tajā pašā laikā cilvēkam ir ne tikai Ievainotais iekšējais bērns, bet arī tas pats Dievišķais jeb Zelta, Brīnišķīgais bērns. Šī ir tā mūsu personības daļa, kas liek mums priecāties un smieties, spēlēties tāpat vien, izbaudot procesu (Ievainotajam bērnam ir jāuzvar par katru cenu, bet Zelta bērns novērtē spēli kā tādu), šis bērns ir tas, kurš priecājas par svaigu pavasara vējiņu un tikko uzkritušu sniegu, kurš apbrīno tauriņu zālē un vienkārši bauda dzīvi.

Dažiem pieaugušajiem šis Zelta bērns it kā guļ, aizmidzis ciešā, nepārtraucamā miegā…

Ja jūs domājat, ka tas viss nav par jums, ka jums ir bijusi patiesi zelta bērnība, visi jūs mīlēja, jūsu vecāki bija gudri un prasmīgi apvienoja brīvību un ierobežojumus, atbilstoši jūsu vecumam – aizpildiet mūsu anketu.

Ja uz lielāko daļu jautājumu atbildējāt ar “nē”, tad jums tiešām ir neticami paveicies, tas ir liels retums!

Kā teicis Freids: “Ja jums ir bijusi māte, tad jums ir problēmas!”