Bērns “iekš” pieauguša cilvēka psihes

Bērns mūsos attiecas uz to mūsu daļu, kas beigu beigās ir dzīva, enerģiska, radoša un izdevusies; tā ir mūsu Īstā būtība – tas, kas mēs patiesībā esam. Mūsu Bērns iekšēji ir izteiksmīgs, pārliecinošs un atjautīgs. Iespējams, viņš ir līdzīgs bērnam šī vārda augstākajā, nobriedušākajā un pilnīgākajā nozīmē. Viņam vajag spēlēties un priecāties. Vēl viņš ir arī ievainojams, iespējams, tādēļ, ka viņš ir tik atklāts un labticīgs. Viņš pakļaujas pats sev, citiem, un beigu beigās Visumam. Turklāt viņam piemīt vara šī vārda tiešā nozīmē. Viņš kārtīgi izdabā sev, izbaudot, ka kaut ko saņem un ka par viņu rūpējas. Viņš ir atvērts tai sāpīgajai un noslēpumainajai daļai mūsos, ko mēs saucam par zemapziņu. Kad tu esi īsts, rodas brīvība izaugsmei. Mūsu īstā būtība atceras par Vienotību ar citiem un ar Visumu. Mūsu Iekšējais bērns dabīgā veidā plūst no laika, kad mēs piedzimām, uz to laiku, kad mēs nomirsim, cauri visiem periodiem un pārejām, kas ir pa vidu. Mums nekas nav jādara, lai būtu Patiesais es. Tas vienkārši eksistē.

Ja mēs tam ļausim būt, tas pats izpaudīsies bez īpašas piepūles no mūsu puses.

Kad Iekšējais bērns tiek audzināts nepareizi, vai viņam netiek atļauts brīvi izteikties, rodas viltus identitāte. Šīs identitātes aprakstīšanai tiek izmantoti arī citi termini: savstarpēji atkarīga identitāte, nepatiesa identitāte, sabiedriska identitāte.

Viltus identitāte – tas ir dūmu aizsegs. Viņa ir nomākta, sarāvusies čokurā un iebiedēta. Tas ir mūsu egocentriskais ego un superego, kas vienmēr plāno un strādā, vienmēr egoistiski un atturīgi. Viltus identitāte var būt skaudīga, kritiska, idealizēta; viņa var vainot, izjust kaunu un tiekties pēc pilnības. Novērsusies no Patiesās būtības, mūsu viltus identitāte ir orientēta citā virzienā, proti, fokusējusies uz to, ko domā citi; uz to, kādu, pēc viņas domām, viņu vēlas redzēt citi; viņa pārāk daudz pielāgojas. Viņa dāvā mīlestību tikai uz kādiem nosacījumiem. Viltus identitāte slēpj, neatklāj vai noraida jūtas; viņa var radīt viltus jūtas. Visbiežāk viņa ir nepiemēroti agresīva un / vai pasīva, nevis pietiekami pašpārliecināta.

Tā kā viltus identitātei bieži ir jāatkāpjas un vienmēr jābūt modrai, viņa upurē iespēju pašai apmācīt un mācīties no tiem, kuri nevar spēlēties un priecāties. Viņa neprot piekāpties. Viņai ir tendence allaž izstrādāt zemapziņas struktūras, kas bieži ir sāpīgas. Tā kā viņa aizmirst savu vienotību, viņa bieži jūtas atstumta un vientuļa.

Kauns un zems pašvērtējums būtiski nomāc mūsu Iekšējo bērnu. Pieaugšana nelabvēlīgā ģimenē ar problēmām apvienojumā ar nepietiekamu vecāku uzraudzību gandrīz vienmēr ir saistīta ar kaunu un zemu pašvērtējumu. Kauns ir neērtības vai sāpju sajūta, kuru mēs izjūtam, kad atceramies ainas no mūsu bērnības, par to, ka kāda mūsu daļa ir defektīva, slikta, nepilnvērtīga, sabojāta, nepietiekama vai neveiksmīga. Mūsu Bērns mūsos izjūt kaunu. Papildus tam kauns liek mums noticēt, ka citi var caur mūsu ārējo čaulu ielūkoties mūsu iekšējā pasaulē un redzēt mūsu trūkumus.

Otrs milzīgs spēks, ko iedarbina augšana nelabvēlīgā ģimenē, ir vainas apziņa. Vainas apziņa ir neērtības vai sāpju sajūta, kas rodas pēc rīcības, kas pārkāpj vai salauž personīgos standartus vai vērtības, vai arī kas nodara sāpes kādam citam, vai arī pārkāpjot norunu vai likumu. Tādējādi vainas apziņa attiecas uz mūsu rīcību, nepatīkamām izjūtām par to, ko mēs esam izdarījuši vai ka neesam izdarījuši to, kas bija jāizdara. Vecāki vai priekšnieki ar izsaukt vainas apziņu pat tad, kad bērns nav izdarījis neko, lai būtu to pelnījis; bērns var justies vainīgs vienkārši par to, ka viņš ir.

Tāpat kā lielākā daļa jūtu, vainas apziņa var izrādīties noderīga mūsu pašu atskaitei, mūsu attiecībās ar sevi un citiem cilvēkiem. Vainas apziņa mums ziņo, ka mūsu apziņa funkcionē.  Cilvēki, kas nekad nav izjutuši vainas apziņu vai sirdsapziņas pārmetumus pēc kāda pārkāpuma, dzīvē saskaras ar grūtībām, un viņiem ir, kā tagad to pieņemts apzīmēt, antisociālas personības novirzes.

Noderīgu un konstruktīvu vainas apziņu mēs saucam par “veselīgu” vainas apziņu. Kad vainas apziņa traucē bezrūpībai un mieram gan mūsu galvā, gan rīcībā, mēs to saucam par “neveselīgu” vainas apziņu. Cilvēkiem, kas nākuši no nelabvēlīgām mājām vai vides, bieži var novērot veselīgas un neveselīgas vainas apziņas sajaukumu. Neveselīgā vainas apziņa bieži nav vadāma vai pārvarama un ievelkas, ar laiku kļūstot gan fiziski, gan emocionāli kropļojoša. Vainas apziņu bieži ir vieglāk atpazīt un no tās atbrīvoties, nekā atpazīt kaunu un atbrīvoties no tā.

Visbiežāk savā viltus identitātes lomā mēs jūtamies neveikli, apmulsuši, iztukšoti un nospiesti. Mēs nejūtamies īsti, pilnvērtīgi, viengabalaini un normāli. Kaut kādā līmenī mēs jūtam, ka kaut kas nav īsti labi, kaut kā pietrūkst. Paradoksāli, ka sarunas par šīs situācijas izmainīšanu daudzus cilvēkus biedē.

Lai izdzīvotu ne pārāk labā vidē, bērns apgūst daudzas prasmes un metodes, kas atvieglo situāciju un aizsargā viņa ego, piemēram, izvairīšanās, slēpšanās, sarunu vešana, rūpes par citiem, izlikšanās, noliegšana un pielāgošanās, lai paliktu dzīvs (fiziski, emocionāli, dvēseliski), pielietojot jebkuru metodi, kas nostrādā. Lai gan šie aizsardzības paņēmieni palīdz nelabvēlīgā ģimenē, vēlāk, pieaugušo cilvēku pasaulē, tie ierobežo, īpaši attiecībās ar citiem cilvēkiem. Bieži gadās, ka cilvēki, kas izjūt sāpes un diskomfortu, sāk meklēt palīdzību tikai tad, kad tas ir aizgājis jau par tālu.

Konsultanta pirmais uzdevums ir noteikt, cik nelabvēlīga ir bijusi sākotnējā vide. Ārkārtas gadījumos šī vide ir bijusi tik kaitīga, ka cilvēks no tās iznāk ar ļoti vāju un trauslu ego, un šāds ievainojamības dziļums pieprasa uzmanīgu un ilgstošu konsultanta darbu. Atsevišķos gadījumos terapija nav vēlama, jo tā var nodarīt vēl lielāku kaitējumu, īpaši, ja novērojami psihotiski elementi. Tomēr lielākajā daļā gadījumu cilvēkam, kurš ir vērsies pēc palīdzības, ego būs pietiekoši izturīgs, lai uzsāktu atveseļošanās darbu, un pirmā saruna ļaus to noteikt. Atveseļošanās ir atgriešanās no viltus identitātes pie savas patiesās būtības. Pirmie soļi šajā ceļā – uzticamas un atbalstošas vides izveidošana, kurā cilvēks varēs ļaut savam iekšējam bērnam izstāstīt viņa stāstu. Pirmais terapijas posms ir tādu apstākļu radīšana, kas dod klientam laiku pašam saprast, ka konsultants patiesi vēlas izdarīt visu, lai klientam būtu pēc iespējas labāk. Šajā stadijā nodarbību uzmanības centrā var būt problēmas un ap to veidojošās rīcības izskatīšana. Šajā stadijā ļoti efektīvs var būt darbs ar subpersonām.

Pienāks laiks, kad konsultants sapratīs, ka klients ir gatavs “iedziļināties” sevī, un parasti tieši šajā posmā atklāsies galvenās grūtības. “Grūtības” ir jebkurš apzināts vai neapzināts konflikts, bažas vai potenciāla problēma, kas nav atrisināti un prasa rīcību vai izmaiņas. Daži šādu galveno grūtību piemēri ir kontrole, jūtas, pārmērīga atbildība, nevērība pret savām vajadzībām, domas, uzvedība pēc principa “visu vai neko”, ilga nepatīkamas uzvedības pieciešana, zems pašvērtējums. Dziļāks šo pašu grūtību līmenis ir uzticība, realitātes izjūta, skumjas par neapraudātajiem zaudējumiem, bailes pazaudēties, grūtības risināt konfliktus, grūtības mīlēt un būt mīlētiem, grūtības atvērties garīgajai enerģijai.

Tieši šajā brīdī klients arī uzsāks izraudāšanās procesu. Trauma – tie ir zaudējumi, un nav svarīgi, vai tā bijusi reāla, vai piedzīvoti tikai tās draudi. Mēs izjūtam zaudējumu, kad mums kaut ko atņem, vai arī mums ir jādzīvo bez kaut kā tāda, kas mums ir bijis un ko mēs esam uzskatījuši par vērtīgu, bez kaut kā, kas mums ir bijis vajadzīgs, ko esam vēlējušies un gaidījuši. Mazie zaudējumi jeb traumas gadās tik bieži un ir tik nenozīmīgas, ka mēs bieži tās pat neapzināmies kā zaudējumus. Tomēr visi mūsu zaudējumi izraisa sāpes un bēdas: šo sajūtu bloku mēs saucam par skumjām, par izraudāšanās procesu. Kad mēs ļaujam sev “just” šīs sāpīgās sajūtas un kad mēs dalām bēdas ar uzticamu un atbalstošu cilvēku, mēs kļūstam spējīgi noslēgt izraudāšanās darba posmu un tādā veidā no tā visa atbrīvoties.

Neizsāpētas bēdas moka kā dziļa rēta, kas pārklāta ar kreveli, kā ievainojama zona, kas vienmēr gatava atkal atvērties. Kad mēs pārdzīvojam zaudējumu jeb traumu, tā mūsos pamodina enerģiju, kuru vajag izlādēt. Ja mēs šo enerģiju neizlādējam, tad stress pārvēršas hronisku ciešanu stāvoklī, kuru mēs izdzīvojam caur plašu dažādu parādību spektru, piemēram, hroniska trauksme, spriedze, bailes vai nervozitāte, dusmas vai aizkaitinājums, skumjas, tukšuma sajūta, neveiksminieka sajūta, apmulsums, vainas apziņa, kauns, nejūtīgums (nav vispār nekādu jūtu), un beigu beigās fiziskas un emocionālas slimības. Ja bērnībā esam piedzīvojuši zaudējumus vai traumas, pēc kurām nebija ļauts izraudāties, mēs varam izaugt, nesot sev līdzi arī savā pieauguša cilvēka dzīvē vairākus no iepriekš uzskaitītajiem faktoriem. Tāpēc ir ārkārtīgi svarīgi, lai konsultants nodrošinātu izraudāšanās procesu. Konsultants spēs to izdarīt tikai tad, ja šo procesu līdz zināmai pakāpei būs veicis / veikusi pats / pati. Konsultants kļūst par mūsu Iekšējā bērna aizstāvi un sabiedroto, rīkojoties kā vecmāte viņam no jauna ierodoties šajā pasaulē. Lielas bēdas norit pa aptuveni pa šādu ceļu: sākoties ar šoku, trauksmi un dusmām, pārtop sāpēs un izmisumā un beidzas uz pozitīvas vai negatīvas nots, atkarībā no nosacījumiem, kas saistīti ar zaudējumu, un personas iespējām to izsērot. Šīs stadijas un fāzes var aprakstīt detalizētāk, iedalot tās sīkākās komponentēs.

1. stadija– šoks, trauksme un / vai noliegums.

2. stadija– lielas bēdas, kas sastāv no pastāvīga, periodiska un izsīkstoša nolieguma: fiziskas un psiholoģiskas sāpes un ciešanas; pretrunīgi izrāvieni, emocijas, impulsi.

• Zondējoša uzvedība, kas sastāv no pārņemtības ar domām par zaudējumu, patoloģiska nepieciešamība runāt par zaudējumu, patoloģiska nepieciešamība atgūt to, kas ir zaudēts, sajūta, ka kaut kam ir jānotiek, bezmērķīga klaiņošana un nemiers, apjukuma sajūta, neziņa, ko darīt, neiespējamība uzsākt jebkādu lietu, sajūta, ka laiks ir apstājies, sajūta, ka nav līdzsvara, un sajūta, ka dzīve nekad vairs nebūs kā vērta, apmulsums un sajūta, ka lietas nav īstas; bailes par to, ka viss iepriekš uzskaitītais liecina par garīga rakstura slimību.
• Asaras, dusmas, vainas apziņa, kauns, ko pavada atkāpšanās no vai atgriešanās pie agrākās uzvedības veidiem un jūtām, vai arī kas bijuši saistīti ar iepriekšējo zaudējumu un reakcijām uz to.

3. stadija– sāpju samazināšanās; ar laiku palielinās spējas tikt galā: nepieciešamība atrast zaudējuma jēgu, rodas domas par jaunu dzīvi.

4. stadija– zaudējuma un bēdu savienošanās. Ja iznākums ir pozitīvs, zaudējuma realitātes pieņemšana un atgriešanās pie fiziskās un psiholoģiskās labklājības, raudāšanas biežuma un intensitātes samazināšanās, pašapziņas atjaunošanās, koncentrēšanās uz tagadni un nākotni, spēja atkal priecāties par dzīvi, gandarījums par šīs pieredzes rezultātā iegūtās izaugsmes apzināšanos. Ja zaudējums saistīts ar traumu, kas gūta bērnībā, šeit atveras iespēja piedot tiem, kas šo traumu radījuši. Ja iznākums ir negatīvs, tas nozīmē, ka izraudāšanās process nav bijis noslēgts, izraisot sekas, kas aprakstītas iepriekš.

Strādājot ar klientu, kurš atrodas izraudāšanās procesā vai, teiksim, bēdās par to, kas viņam ir nodarīts bērnībā, konsultantam ir jāiedrošina klientu izdzīvot savas jūtas tādas, kādas tās rodas, necenšoties tās izmainīt. Līdz ar to bēdas – tas ir aktīvs darbs. Bieži tās ir vienādi sāpīgas gan klientam, gan konsultantam (ja konsultants zināmā mērā nav izārstējis pats savu Iekšējo bērnu), un viens vai otrs apzināti vai neapzināti var mēģināt pārtraukt šo procesu.Konsultantam ir jābūt spējīgam padziļināt līdzjūtību un līdzcietību, necensties klientu glābt vai atvieglot klienta dzīvi. Klātbūtne ir ļoti svarīga, jo tas ir laiks, kad dziedināšana notiek ļoti dziļā līmenī.

Jūtu izpausmei šajā posmā ļoti palīdz dažādu mākslinieciskās izteiksmes formu izmantošana, piemēram, brīvi plūstoša zīmēšana, lipināšana un darbošanās ar mālu, tāpat ļoti efektīva ir pasakas rakstīšana: “Sen senos laikos dzīvoja maza meitenīte / puisītis… “, darbs ar ķermeni un deju, dziedāšana, deklamēšana u. c.

Ir daudz dažādu teoriju par bērna attīstību, kas balstīti dažādos psihoterapijas novirzienos. Galvenās ir Freida skola (pēc Zigmunda Freida (Sigmund Freud)), Kleinas skola (pēc Melānijas Kleinas (Melanie Klein)), Junga skola (pēc Karla Gustava Junga (Karl Gustav Jung)). Pārējie teorētiķi vairāk vai mazāk iekļaujas šo skolu ietvaros. Pēdējo gadu laikā ir bijuši centieni pārmest tiltiņu, savienojot šīs skolās, un atrast kopīgās iezīmes terminoloģijas atšķirībās. Tam sekojuši mēģinājumi sastādīt galvenās bērna attīstības koncepcijas, uz kurām balstās lielākā daļa pamata teoriju.

Daudzu pētījumu un zinātnisku projektu rezultātā mēs tagad zinām, ka auglis reaģē ne tikai uz fizisko vidi, bet arī uz mātes emocionālo stāvokli. Vai topošā māte, esot stāvoklī, ir laimīga, vai arī viņa atrodas stresa stāvoklī un izjūt bailes, tas ietekmēs viņas attiecības ar augli intrauterīnā vidē. (Mēs varam izmantot tādus terminus kā labs vai slikts dzemdes stāvoklis.)

Mēs arī novērojam pieaugošu topošās mātes identifikāciju ar augli. Tiek novērota topošās mātes vajadzība pārslēgt intereses no savām vajadzībām uz bērniņa vajadzībām. Tādu attieksmi var nosaukt par galvenajām mātes rūpēm.

Dzemdības – tas ir bioloģiskās vienotības pārrāvums starp māti un augli. Šī pārrāvuma izlīdzināšana ir galvenais mātes un jaundzimušā uzdevums. Pirmā dzīves mēneša laikā mātei un jaundzimušajam jānonāk līdz tādam otra iepazīšanas līmenim, kas varētu aizstāt fizisko VIENOTĪBU, kāda bija dzemdē, ar psiholoģisko vienotību, kas ir tikpat būtiska dzīvei, cik bija bioloģiskā, atrodoties mātes ķermenī. Šī procesa aprakstīšanai lietosim terminu “saikne”, un tas dod mātei viņas īpašo spēju rīkoties pareizi. Viņa zina, kā mazulis var justies un kas viņam nepieciešams šajā vai citā brīdī.

Identifikācija ir tas, ar ko sākas bērns. Runa nav par to, ka bērns identificē pats sevi ar māti, bet drīzāk par to, ka ne māte, ne kāds cits objekts neeksistē. Krūts un vēlāk arī mātes seja un ķermenis tiek uztverts kā kaut kas neatdalāms, un tikai vēlāk bērns sasniedz “es” un “ne-es” koncepciju, subjekta un objekta koncepciju. (Šī koncepcija ir daļa no Objektu attiecību teorijas.)

Tikai tad, ja māte ir pietiekoši laba (varētu būt vairāk pieaudzis cilvēks, nevis tikai bioloģiskā māte), bērns sāk individuālu un reālu attīstības procesu. Bērna ego vienlaikus ir gan vājš, gan spēcīgs, un mātes spējas sniegt atbalstu bērna ego ir vitāli svarīgas. Ja mātes izturēšanās nav pietiekoši laba, bērns kļūst par reakciju kopumu uz sitieniem, un bērna īstā būtība neizveidojas vai arī tā slēpjas aiz viltus identitātes, kura saskan ar ārpasauli un parasti atspoguļo tās triecienus. Labi audzināti ir bijuši tie mazuļi, kuri ātri apliecina sevi kā personības, katrs atšķiroties no jebkura cita jebkad esoša bērna, kamēr tie bērniņi, kas saņēmuši nepietiekamu vai patoloģisku atbalstu savam ego, ir līdzīgi savā uzvedībā (nemierīgi, aizdomīgi, apātiski, bremzēti, padevīgi).

Pirmajos etapos pietiekoši laba māte uztur savu bērnu ne tikai fiziski, bet arī visos citos līmeņos. Apmierinoša aprūpe ir rūpju pamata deva, kuru var sajust, tikai iepazīstot kļūdainu aprūpi. Kļūdaina aprūpe bērnam izsauc ārkārtīgu sasprindzinājumu, liekot pamatu sajūtai, ka esi sašķīdis gabalos, mūžīgās izgāšanās sajūtai, sajūtai, ka ārējo realitāti nevar izmantot kā apstiprinājumu, kā arī citiem trauksmes veidiem, kurus parasti dēvē par psihotiskiem. Rūpes – ka bērniņu paņēma rokās, samīļoja, apskāva utt. – bērnā nodrošina psihosomatiskās partnerības veidošanos. Rūpes veicina īstenības izjūtu pretstatā nereālajam. Kļūdaina aprūpe cīnās ar muskuļu tonusa attīstīšanos un to, ko sauc par koordināciju, kā arī ar bērna spēju priecāties par sava ķermeņa funkcionēšanu un ESĪBU.

Atspoguļošana ir termins, kuru izmanto, lai aprakstītu būtiskāko mijiedarbību starp māti un bērnu, kas noved pie pilnīgas bērna būtības attīstīšanās un vienlaikus arī pie pašapziņas. Pavisam maziņš bērniņš meklē savu atspulgu mātes acīs, un to, ko tajās redz, izmanto sava “es” izjūtas attīstīšanā. Mātes skatiens atspoguļo mazulim viņa paša centienus, vajadzības un galu galā arī sava veida aizgūtu Būtību. Īsumā, māte apbrīno savu bērnu. Viņa bērnu apbrīno ne tikai tāpēc, ka tas ir viņas bērns, bet par to, kāds šis bērniņš ir. Bērns no mātes acīm uzsūc to sajūtu, ka viņu apbrīno kā daļu no sava autentiskuma. Māte arī atspoguļo bērnam viņa visvarenības sajūtu. Viņa ļauj uzplaukt bērna grandiozitātes un visvarenības ilūzijai, bet pēc tam nodrošina pakāpenisku nolaišanos uz zemes, kas ved pie viņa brieduma trūkuma un ievainojamības apzināšanās. Ja šī attīstība nebūs veiksmīga, var rasties narcisistiski personības traucējumi.

Pietiekoši laba māte sāk ar gandrīz pilnīgu piemērošanos bērniņa vajadzībām un laika gaitā šo pielāgošanos samazina atbilstoši bērna pieaugošajām spējām ar to tikt galā un izturēt vilšanos.

Ja viss norit labi, ir vērojama pakāpeniska pāreja no pilnīgas atkarības un nosacītu atkarību un neatkarību. Attīstās “es” apziņa, nostiprinās robežas starp mani un ne-mani, notiek personības atdalīšanās. Ja vide nodrošina atbalstu, bērns sāk uzdrošināties, sākotnēji bieži atskatoties, vai māte joprojām ir tepat. Trauksme par atdalīšanos ir samazināta līdz minimumam. Ja atdalīšanās tiek forsēta, pirms bērnam ir bijis pietiekami daudz laika, lai integrētos savā vidē un attīstītu savas spējas būt neatkarīgam, tā rezultātā var rasties pārmērīga trauksme un sajūta “man tas jādara vienam pašam” (priekšlaicīga neatkarība). Tas arī samazina bērna dabisko zinātkāri, izziņas un piedzīvojumu kāri, kas var novest pie radošās aktivitātes samazināšanās turpmākajā dzīvē.

Ja māte vai apstākļi rada atdalīšanos ātrāk, nekā bērns tam ir gatavs, viņam vājinās integritātes un drošības sajūta.Kad bērns nesaprot, kas notiek tajā laikā, kad mātes nav, viņa no bērna skatu punkta, ir nomirusi. Tas ir minūšu vai dienu jautājums, atkarībā no bērna vecuma un viņa attīstības stadijas. Līdz lūzuma punktam māte vēl ir dzīva, pēc tam, kad lūzuma punkts ir pārkāpts, māte ir mirusi. Pa vidu atrodas vērtīgais dusmu brīdis, taču tas ātri pāriet vai, iespējams, nekad netiek izjusts, vienmēr var rasties un sevī ietver bailes no vardarbības. No šejienes mēs nonākam līdz divām galējībām, kas ir tik atšķirīgas: mātes nāves, kad viņa ir šeit, un viņas nāves, kad viņa vairs nespēj atgriezties un atkal kļūt dzīva. Tas attiecas uz laiku pirms bērns ir ieguvis spēju cilvēkus padarīt dzīvus savā iekšējā psihiskajā realitātē neatkarīgi no tā, ko apstiprina reālā redze, sajūtas un smaržas. Vienīgā reālā lieta, kas paliek, ir šķiršanās, tā sakot, nāve vai prombūtne.

Tradicionāli tēva loma aprobežojās ar drošas vides nodrošināšanu barojošajai mātei un zīdainim, un viņa tiešais kontakts ar bērnu sākās tad, kad bērns jau bija izaudzis no zīdaiņa vecuma. Tēva iesaiste bērna audzināšanā pirmajās viņa attīstības stadijās bija ļoti ierobežota. Ar pārmaiņām sabiedrības normās, mēs redzam arvien vairāk un vairāk tēvu, kas iesaistās katrā savu bērnu attīstības stadijā līdz tādam līmenim, ka viņi dažādos laika nogriežņos uzņemas mātes funkcijas.

Tā kā mūsu kultūra, kas lielā mērā ir patriarhāla, ir devusi vīriešiem lielākas iespējas nekā sievietēm attīstīt varu, mobilitāti un spēku, īsts tēvs simbolizē personības attieksmi pret varu un spēju būt autoritātei. Tādas īpašības kā izlēmība, drosme un spēks var attiecināt uz puisīšu un meitenīšu priekšstatu par tēvu. Negatīvā formā šīs īpašības parādās kā morālā cietsirdība, autoritārisms un rīcības vai ideju uzspiešana. Pārāk daudzi stiprajā tēvā nomāc neatkarīgo bērna garu. Prombūtnē esošs tēvs vai tēvs ar pārāk mazu spēku bērnus atstāj bez aizsardzības un stimula. Tēvs, kas atļauj visu, nav pārāk labs pavadonis dzīvē, bet rupjš un kritizējošs tēvs rada sava pēcteča psihoseksuālās un sociālās dzīves sabrukumu. Pietiekami labs tēvs nodrošina apstākļus pārim – bērns un māte – un ienes ārpasauli šajā pārī.

Bērnam augot, pieaug arī bērna spējas nodalīt māti un tēvu, pāris kļūst par trīsvienību. Par mijiedarbībām šajā trijstūrī ir uzrakstīti sējumu sējumi, no kuriem vispazīstamākais ir Freida definētais Edipa komplekss (pēc mīta par Edipu).

Izvilkumi no Čārlza L. Vitfīlda grāmatas ”Iekšējā bērna dziedināšana” (Charles L. Whitfield “Healing the Child Within”)