Kas ir psihosintēze?

Psihosintēzi pielieto kā psihoterapijas metodi, īpaši tajos gadījumos, kad ir izteikts iekšējais konflikts starp dažādām klienta apziņas un zemapziņas spēku grupām. Parasti tas izpaužas tā, ka cilvēks nespēj tikt uz priekšu sev vajadzīgajā virzienā, viņam ir grūti pieņemt lēmumu, un, pat to pieņēmis, viņš nespēj to realizēt pilnā apmērā. Vai arī kaut ko iesāk, un pēc tam pamet, lai gan atzīst uzsāktā lietderību. Vai jūs kādreiz esat mācījies svešvalodu vai sācis no rītiem skriet, pēc tam to pametis, un pēc tam atkal atsācis? Tās visas ir iekšējo konfliktu pazīmes, kad dažādām jūsu šķautnēm ir dažādas, patiesībā pat pretrunīgas vajadzības, un tās it kā jūs “velk dažādos virzienos”.

Vēl viens tipisks iekšējā konflikta izpausmes piemērs ir kritika pret sevi, neapmierinātība ar sevi, un tam sekojošie centieni sevi attaisnot. It kā jūsos iekšā strīdētos divas daļas.

Šīs mūsu daļas psihosintēzē sauc par subpersonībām. Šis jēdziens tagad tiek lietots arī citos psihoterapijas virzienos.

Par subpersonībām sauc pusautonomas personības daļas, kas, organizējoties ap kādu konkrētu vajadzību un kļūstot diezgan sarežģītas, tiecas pēc neatkarīgas pastāvēšanas. Savas pašizpausmes mērķiem subpersonības izmanto instrumentus – mūsu ķermeni, emocijas, domas. Nav labu vai sliktu subpersonību. Tās visas pauž kādas vitāli svarīgas mūsu būtības komponentes, kaut arī sākumā šīs komponentes mums var likties negatīvas. Subpersonības kļūst “kaitīgas” tikai tad, kad mūs kontrolē. Tādēļ viens no psihosintēzes mērķiem ir neļaut tām mūs pakļaut un ierobežot, kā arī iegūt spēju ar tām identificēties un no tām atdalīties pēc mūsu vēlēšanās.

Darbs ar subpersonībām sastāv no šādiem posmiem (Roflers (Roffler), 1998):

Apzināšanās un atpazīšana. Šis process paredz attīstīt spējas identificēt savu subpersonību un no tās atdalīties.

Pieņemšana. Ir nepieciešams daudz spēka un drosmes, lai paskatītos uz savas personības negatīvajām pusēm un pieņemtu tās tādas, kādas tās ir, ar visām to negatīvajām īpašībām: bailēm, dusmām u. c. Caur pieņemšanu notiek apzināta pievēršanās sāpīgajam mūsos.

Koordinācija un transformācija. Šis posms sākas ar vecās uzskatu sistēmas pārstrukturēšanu. Ierobežojošās un destruktīvās vērtību sistēmas tiek mainītas un transformētas, lai paplašinātu personīgo pasaules uztveri, kurā subpersonības ir savstarpēji savijušās.

Integrācija. Jebkura integrācija paredz vienota veseluma radīšanu no dažādiem elementiem, kuriem bieži ir pretrunīga daba. Vienlaikus integrētie elementi saglabā savas individuālās īpašības.

Sintēze. Sintēze notiek tajā gadījumā, kad divas vai vairākas subpersonības ir gatavas veidot jaunu veselumu. Sintēzes laikā elementu individualitāte zūd, taču to īpašības saglabājas jaunajā veselumā. Cilvēks iegūs jauna līmeņa īpašības un spējas.

Saskaņā ar Asadžoli, galvenie psihosintēzes uzdevumi ir:

• saplūšana ar savu patieso (augstāko) Es,
• balstoties uz to, savas iekšējās harmonijas iegūšana un
• adekvātu attiecību veidošana ar apkārtējo pasauli un citiem cilvēkiem.

Panākt harmonisku iekšējo veselumu, patiesu sava Es realizāciju un labas attiecības ar apkārtējiem var, izejot cauri šādiem procesiem:

1. Dziļi iepazīstot savu personību – izpētot dažādus sevis aspektus un subpersonības un tā rezultātā izprotot savas patiesās vajadzības, atklājot savu patieso aicinājumu, nezināmās iespējas, kas iepriekš bijušas apslēptas zemapziņā.
2. Attīstot prasmi vadīt dažādus personības elementus. Tam tiek piemērota dezidentifikācijas metode, kuras pamatā ir dezintegrācija jeb agrāk neapzināto centienu un subpersonību atdalīšana, to enerģijas un vajadzību izpēte. Pēc tam apzināta šo enerģiju apgūšana un vadīšana. Mūs kontrolē viss, ar ko mēs sevi identificējam, un mēs varam kontrolēt visu, no kā mēs pa īstam dezidentificējamies.
3. Iepazīstot savu patieso Es – vienojoša centra atklāšana vai radīšana, lai savu personības apziņu paplašinātu līdz sava augstākā Es apziņai un to integrētu savos instinktos un visā mūsos esošo sākumu spektrā. Iekšējā novērotāja attīstīšana ir nepieciešams posms šajā ceļā. Šajā procesā tiek radīta sevis labākas versijas vīzija, tiekšanās uz jaunu identitāti, priekšstatu par sevi pašu un par pasauli paplašināšana. Patiesais Es ir tā personības daļa, kas spēj izsekot visiem mūsu psihes aspektiem, neiesaistoties to atmosfērā. Tas, savukārt, ļauj rast līdzsvaru, sasniegt to harmoniju, kas nepieciešama psihiskajam un fiziskajam komfortam.

Psihosintēze ir jaunas personības, kurai raksturīga konsekvence, organizētība un vienotība, radīšana vai rekonstrukcija ap jaunizveidotu personības centru.

Sīkāku informāciju par psihosintēzes teorētiskajiem nosacījumiem var atrast darbos:

• Asadžoli (Assagioli), 1992, 1994;
• Jomans (Yeomans), 1989; Roflers (Roffler), 1998;
• Reinvotere (Rainwater), 1996;
• Feruči (Ferrucci), 1972;
• Fērmans (Firman), 1991;
• Rovans (Rowan), 1990.